Nedēļa, kad es pārtraucu būt atbildīgs

[christophermorrm]

Es vienmēr esmu bijis tas "pareizais". Gados jaunākais, bet atbildīgākais. Skolā — priekšzīmīgs. Darbā — tas, kurš nekad neaiziet pusdienās pirms termiņa. Ģimenē — tētis, kurš rēķina katru santīmu, jo mums ir hipotēka, divi bērni un veca mašīna, kas katru mēnesi prasa remontu. Es lepojos ar šo "pareizību". Bet kādā brīdī tā kļūst garlaicīga. Nevis nogurdinoša. Garlaicīga.

Mani sauc Armands. Man ir 41 gads. Un šis stāsts ir par to, kā es vienu nedēļu pārtraucu būt atbildīgs. Tikai vienu nedēļu.

Sākās viss ar to, ka mans darba partneris Rihards man iedeva dāvanu karti. Nevis uz restorānu. Nevis uz kinoteātri. Bet uz... kazino. Online. "Tikai tāpēc, ka es tevi pazīstu," viņš teica. "Tu esi pārāk stingrs. Tev vajag kaut ko, kurā nevari kontrolēt rezultātu."

Es pasmējos, bet karti paņēmu. Uz tās bija rakstīts vavada latvia. "Ievadi kodu, saņem bonusu," tur bija teikts. Divas dienas karte gulēja manā somā. Trešajā dienā es to izņēmu, jo lija lietus, bērni bija aizgājuši gulēt, un sieva sēdēja ar savu telefonu.

Atvēru mājaslapu. Ierakstīju kodu. Bonuss — 30 eiro bez pirmās iemaksas. "Labi," nodomāju, "Rihards teica — izklaide. Paklusēsim."

Es neko nesapratu no spēlēm. Tās "Book of Fallen", "Legion Gold", "Sweet Alchemy" — visi šie nosaukumi man likās sveši. Bet es izvēlējos "Sweet Bonanza", jo tā izskatījās jautra. Likmi uzliku minimālu — 0.20 centi. Pagriežu. Nekas. Vēlreiz. Nekas. Pagriežu desmito reizi — trīs lollipopi. Aktīvi. Bonusa kārta.

Un tad es pirmo reizi sapratu, ko nozīmē "azarts". Nevis kad tu krīti, bet kad tu lido. Ekrānā krita konfektes, reizinātāji auga, un es sēdēju kā piekūns, skatoties uz cipariem. 8 eiro. 12 eiro. 24 eiro. 5 eiro. Kopā no bonusa — 67 eiro. No nulles.

Es izņēmu 60. Atstāju 7.

Šis bija tikai sākums.

Nākamajā vakarā es ieliku savus 20 eiro. Nevis tāpēc, ka gribēju atkārtot — tāpēc, ka gribēju saprast, vai tas bija nejaušība. Atkal atvēru vavada latvia. Šoreiz izvēlējos "Big Bass Bonanza". Likme 0.40 centi. Spēlēju stundu, zaudēju 15 eiro, palika 5. Es jau gribēju aizvērt, bet tad — pēdējā griezienā — trāpījās četri simboli. Bonuss. Makšķerēšana. Pirmā zivs — 4 eiro. Otrā — 8. Trešā — 2. Bet ceturtā — 30 eiro. Un papildus griezieni. Vēl zivis. 12 eiro. 18 eiro. 45 eiro.

Kopā no šī bonusa — 119 eiro. No pēdējiem 5 eiro.

Es piezvanīju Rihardam. "Tu tas," es teicu. "Ko tu man iedevi?" Viņš pasmējās. "Izklaidi, Armand. Vienkārši izklaidi."

Tajā nedēļā es nepārtraucu. Bet es izdomāju noteikumu. Katru vakaru — 10 eiro. Nekad vairāk. Ja laimēju — ņemu nost pusi. Ja zaudēju — nākamajā dienā tikai 10 eiro, nevis vairāk. Es spēlēju "Gates of Olympus", "The Dog House", "Money Train". Reizēm laimēju 30, reizēm 80, reizēm 120. Reizēm zaudēju visus 10.

Nedēļas beigās es saskaitīju. Sākotnējā iemaksa — 70 eiro (7 dienas pa 10). Izņemtā nauda — 340 eiro. Peļņa — 270 eiro.

Zināt, kas ir smieklīgi? Es neesmu kļuvis bagāts. 270 eiro nav nauda, par kuru pirkt mašīnu vai dzīvokli. Bet tā ir nauda, ko es nopelnīju, neko nedarot. Tikai sēžot uz dīvāna, kad bērni guļ, un spiežot vienu pogu.

Ko es ar to izdarīju? Nopirku ģimenei ceļojumu uz zoodārzu. Biļetes, pusdienas, suvenīri. Bērni bija laimīgi. Sieva arī. Un es — es jutos dīvaini. Jo es biju "nepareizais" cilvēks, kurš izdarīja "nepareizo" lietu, bet rezultāts bija pareizs.

Tagad es spēlēju. Bet ne katru vakaru. Tikai reizi mēnesī. Tikai tad, kad jūtos, ka dzīve ir pārāk pelēka, pārāk plānota, pārāk "pareiza". Es zinu, ka kazino vienmēr uzvar ilgtermiņā. Bet es neesmu tur uz ilgtermiņu. Es esmu tur uz to vienu nedēļu, kad es pārstāju būt atbildīgs. Un tā ir labākā sajūta.

Vavada latvia man palika atmiņā nevis kā "vieta, kur es laimēju". Bet kā "vieta, kur es atcerējos, ka dzīve nav tikai grafiki un termiņi". Dažreiz ir jāuzticas nejaušībai. Dažreir ir jāpārtrauc kontrolēt. Un dažreiz — tikai dažreiz — nejaušība tev atmaksājas ar smaidu bērnu sejās.

Vai es to darītu vēlreiz? Jā. Bet ar vienu noteikumu — tas, ko ielieku, ir gatavs pazust. Un tas, ko izņemu, ir dāvana. Tāda ir mana filozofija. Tāda tā paliks.