Reiz senāk, pirms gada vai diviem, es diezgan nicīgi raugos uz cilvēkiem, kuri tērē laiku un naudu azartspēlēs. Man šķita, ka tas ir vājprāts. Galu galā, es strādāju par floristi, dzīvoju no kāda eiro līdz nākamajam, un mana dzīve bija diezgan parasta. Līdz tam, kad kolēģe Liene, pusdienu pārtraukumā dzerot kafiju, parādīja man telefonā kaut ko tādu, kas izklausījās pēc joku. Viņa teica: ""Paskaties, es vienkārši uzspēlēju ruleti savā telefonā, kamēr gaidu tramvaju."" Es iesmējos, bet viņa nopietni piebilda: ""Tas nav par naudu, tas ir par sajūtu, ka es pati izvēlos, kad apstāties. Tas mani disciplinē."" Es tolaik nedomāju, ka tas mani ieinteresēs.
Bet tad pienāca tā piektdiena. Liene mani uzaicināja uz sava dzimšanas dienas ballīti, taču es biju tik nogurusi no darba, ka atnācu tikai uz vakara pusi. Sēdējām viņas virtuves stūrī, viņa izņēma telefonu un ieteica: ""Uzspēlēsim kaut ko nejēdzīgi vienkāršu? Man ir likme, kuru var nolikt par vienu eiro. Vienkārši izmēģini, lai aizietu garām."" Es atteicos, bet viņa uzstāja. Tad es uzliku vienu eiro uz sarkano lauciņu un... izlaidu visu vakaru, skatoties, kā bumbiņa griežas. Es laimēju divus eiro, tad zaudēju tos, tad atkal laimēju trīs. Un kad pienāca laiks iet mājās, es jutos kā pēc ļoti patīkamas sarunas ar senu draugu. Nebijās nekādas trakas emocijas, bet tāda mierīga, gaiša sajūta, ka pasaule nav tik vienkārša, kā šķiet.
Tas arī bija sākums. Sākumā es baidījos, ka sākšu katru vakaru sēdēt pie ekrāna, bet man izdevās noteikt sev skaidru robežu: tikai piektdienu vakaros, tikai pēc tam, kad esmu pabeigusi visas nedēļas domas. Es atklāju, ka man patīk tieši dzīvā ruletes tiešraide, kur dīleris sveicina citā valodā, un ir redzami citi spēlētāji, kuri arī tikai izklaidējas. Reiz, kad biju saspringta par darbu, es uzliku nelielu summu uz skaitli 24, jo tas bija mana dzīvokļa numurs. Izloze, protams, bija nejauša, bet tajā brīdī man likās, ka tā ir mana mazā personīgā veiksmes zīme. Un zini, kas notika? Bumba apstājās tieši uz 24. Es sajūsmā gandrīz uzkliedzu, lai gan laimests bija tikai kādi 26 eiro. Bet tas nemaz nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka es pirmo reizi pēc ilga laika sajutu, ka man nav nepieciešams kontrolēt visu apkārtējo pasauli. Varbūt tāpēc es iemīlējos šajā online **casino (https://transformemospaz.com)** kā tādā mazā patvērumā no pieaugušo dzīves. Es pati izvēlos, cik ilgi tur būt, un, kad es aizeju, tas paliek fonā.
Laiki mainījās. Mans draugs Pēteris par to neko nezināja, līdz reiz, kad bijām kopā atvaļinājumā un garlaikojāmies lietainā nīcīgā dienā. Viņš paskatījās uz mani un jautāja, kāpēc es smaidu, skatoties telefonā. Es paskaidroju, ka taisu likmi uz konkrētu kāršu kombināciju, jo man patīk vērot, kā dīleris sajauc kārtis. Viņš sākumā pasmējās, bet pēc brīža lūdza, lai parādu, kā tas darbojas. Mēs kopā izspēlējām dažas minūtes, un man bija prieks, ka viņš saprata, ka te nav runa par naudu. Pēc tam viņš teica: ""Nedomāju, ka tas man piestāv, bet es redzu, kā tev tas patīk. Galvenais, ka paliek budžets."" Viņš neiebilst, un tas ir svarīgi. Es jūtos brīvi. Tādos mirkļos liktenis ir manās rokās, un tas apziņas fakts man patīk vairāk nekā jebkurš laimests. Man nav vajadzības uzvarēt katru reizi, jo es zinu, ka zaudējums ir tikai maksa par šo vieglprātīgo vakara izklaidi.
Ir gan bijis arī tāds gadījums, kas uz visiem laikiem mainīja manu attieksmi pret azartu. Pirms mēneša es sēdēju savā viesistabā un pēkšņi sapratu, ka jau vairākas dienas domāju par to, kāda būtu, ja es laimētu lielu summu. Sāku plānot, ko pirktu, kur brauktu. Man sirds pukstēja straujāk, un es pat noķēru sevi pie tā, ka piektdienas vakars vēl nav klāt, bet es jau skatos tiešraides kalendāru. Tad es sev teicu: pietiek. Tas vairs nav prieks, tas ir kārdinājums. Un tad es izdarīju ko neparastu – aizgāju uz virtuvi, uzvārīju tēju un pārlasīju savu veco dienasgrāmatu, kurā pirms gada biju pierakstījusi, kāpēc sāku spēlēt. Tajā rakstīts: ""Man patīk skaitīt skaitļus un vairāk par visu pasaulē man patīk sajūta, ka pie galda esmu kā viesis, nevis saimnieks."" Es sapratu, ka esmu gandrīz zaudējusi šo sajūtu. Tāpēc es izveidoju vēl stingrāku sistēmu: tagad es uzlikšu vienu fiksētu likmi, kuru nedrīkstu palielināt, un pēc piecpadsmit minūtēm vienmēr aizvēršu lapu. Pat ja laimests ir liels, pat ja mazs. Jo mana uzvara ir tajā, ka es kontrolēju savas vēlmes, nevis to, ka bankas kontā nonāk vairāk naudas.
Tas gan nenozīmē, ka man vairs nepatīk tiešraide. Tieši pretēji – tā ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu rīta kafijai, tikai vakara versijā. Es novērtēju to, ka pasaulē ir šī mazā telpa, kur es varu atslēgties no dārza nīstajām lietām un vienkārši vērot, kā bumba griežas. Man patīk tas, ka es neiepazīstos ar citiem spēlētājiem, neiesaistos sarunās, neuzzinu viņu likteņus. Es tikai vēroju, kā dažādi cilvēki cer uz to pašu brīnumu, un tas man liek justies mazāk vientuļai. Reiz es uzvarēju gandrīz 40 eiro, un tā vietā, lai to izņemtu, es to atstāju kontā un nākamajā piektdienā uzliku tikpat lielu summu, kā parasti – vienu eiro. Draudzene man jautāja, kāpēc es nepaņemu laimestu. Es tikai pasmējos, jo tajā brīdī man šķita, ka esmu atklājusi noslēpumu: nauda, kas nopelnīta no azarta, vislabāk jūtas tad, ja tā paliek kā atgādinājums, ka te nav nekādas garantijas. Es neuzskatu, ka esmu atkarīga, taču es cienu šo spēles spēku. Es cienu to, ka neviens nevar paredzēt nākamo iznākumu.
Mans stāsts būs pilnīgi citādāks par tiem, ko parasti dzird – ka viss griežas ap lielo džekpotu vai bankrotu. Man tas ir par kārtību manā galvā.